Dotais skaidrojums nožēlojamajam vīriešu (ne tikai veselības-) stāvoklim Latvijā ir it kā pareizs, tomēr diezgan primitīvs. Patiesībā minētie negatīvie faktori - garās darba stundas, pārmērīgs stress, alkohola un tabakas lietošana - nekādā ziņā nav atdalāmi cits no cita. Der vēl pieminēt citu statistikas skaitli - no Latvijas iedzīvotājiem 54% ir sievietes (dati atrodami tīmeklī). Ar tādu rādītāju mēs esam 1. vietā pasaulē! Jautājums: kā tas ir iespējams, ja puiku/meiteņu attiecība jaundzimušajiem ir 106/100?

Unikāla īpatnība ir fakts, ka Latvijā attieksme pret vīriešiem neatšķiras no attieksmes Krievijā, tomēr vienlaicīgi darbā un sadzīvē pret viņiem prasības ir kā Eiropā! Tajā pašā laikā faktiski visās valsts institūcijās dominē sievietes. Latvijā vairums ārstu un zinātnieku ir sievietes (tā tas ir reti kur pasaulē), nemaz nerunājot par izglītības sfēru. Jautājums: vai šīs jomas Latvijā veiksmīgi attīstās??

Ko tad īsti būtu jādara, lai Latvijas vīriešu situāciju kaut mazliet uzlabotu? Problēma laikam gan sakņojas mūsu savdabīgajā kultūrā un vēsturē. Tomēr kultūra ir pārāk dziļi iesakņota lieta un manipulēt ar to vēlamajā virzienā ir praktiski neiespējami. Tātad atliek samierināties ar esošo stāvokli kā mazāko ļaunumu. Fascinējoša kognitīvā disonanse šajā sakarā ir Stambulas Konvencijas "debate", kad tiek mēģināts iestāstīt, ka, neraugoties uz visiem iepriekš minētajiem faktiem, tieši sievietes Latvijā esot tās, kas tiekot diskriminētas...