Streičs saka: "Viņi neapzinās, ka viņi nezina". Vizma Belševica to pateica līdzīgi: Svētīgi tie garā vājie kā rasotas pļavas miglotiem prātiem, jo tiem ir dots savu vājumu neapzināties". TV diktore skatās un smaida. Tā smaida tad, kad redz kādu novirzi, kurai smaidītājs 'stāv pāri'.

Šī ir plaša un (dažiem) sen zināma latviešu tautas problēma: mēs pašlaik pieredzam kultūras degradāciju. Skarbajos okupācijas gados mūsu labākie cilvēki ir iznīcināti, bet to vietā uz liberālisma saukļiem pamatotāizglītība sabiedrībai 'piegādā' cilvēkus, no kuriem, kā to TV teica kāda izglītības 'vadības un kompetences' darbiniece, viena trešā daļa nesaprot to, ko ir izlasījuši. Neviens cilvēks un neviena sabiedrība nevar pacelties un sākt labot savas kļūdas, kamēr viņi tās neredz. Jo nevar jau labot to, kā nav.

Es domāju, ka par Streiča sacīto nav jāsmaida. Daudz daudz skaistāk ir - pateikt to, ko viņi domā. TV darbinieku iespēja un pienākums ir nestāvēt malā, pateikt, pie kuras no Veidenbauma aprakstītām 'sugām' viņi pieder. Atcerēsimies: "Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo, tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj. Tie nolād alu, tie nolād sīvo, un strādā un krāj, līdz smiltis tos klāj.... Un ārprātīgo ir ceturtā suga, diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz. Pie sirds kam ķeras šī bēdu luga, kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc."