Man 14.12. vajadzēja vakcinēties ar trešo balasta vakcīnu. Biju vakcinējies ar divām Astra Zeneca. Kad es veicu pārbaudi uz antivielām man to bija tik maz, sapratu jau novembra beigās, ka man nav nekādas aizsardzības. Gribēju dabūt trešo vakcīnu ap 20.11. Taču vispirms dzirdēju Krustpunktos, kā viena tantiņa no Bauskas raudāja, ka viņai trešā vakcīna vajadzīga 5.12., bet vakcinācijas autobuss atbrauca 4.12. Un viņu nevakcinēja. Sak, nav pienācis tavs datums. Vēl viena turpat brēca, ka viņa gribēja vakcinēties piecas dienas iepriekš, bet arī viņai atteica. Arī man pateica: "Nav ko rindu jaukt. 14.12. jābūt vakcīnai, tad arī nāc. Un kā es domāju, tā arī notika. Šīs latviskās kokpaurainās cietpaurainības dēļ es Covidu noķēru 3.12.

Un tas viss šīs drausmīgās pretvakcinācijas cīņas situācijā, kad Latvijā pietrūkst vakcinēto. It kā nekas. It kā ierastais latviskais ierēdniecības un izpildītāju stiliņš. Taču man tas maksāja divas nedēļas vidēji smagas saslimšanas Covid nodaļā ar diviem nāves gadījumiem mūsu palātā. Vēlāk, jau slimnīcā būdams, dzirdēju, ka nu vakcinēties varēšot mēnesi uz priekšu vai atpakaļ. Neesot nozīmes. Un no Rietumeiropas mūsu kokpaurainajam ierēdnim izpildītājam nāk rīkojums, ka varēšot vakcinēties jau pēc trim mēnešiem. It kā nekas, ja man tas nemaksātu divas nedēļas Covid slimnicā. Bezjēdzīgi. Tāpat kā austrumu robežas žogs un viss pārējais ierēdnieciski sačakarētais mūsu Dārgajā Latvijā.

Taču visdziļāko un sirsnīgāko paldies saku Sauriešu Covid slimnīcas 9. nodaļas māsiņām -bitītēm. Un visiem ārstiem, kuri mani burtiski izvilka nāvei no ķetnām. Ja es nebūtu vakcinējies un ārstētos mājās ar paracetamolu, es šodien jau būtu zem zemes. Vēlreiz dziļi klanos visiem Covid ārstiem un māsiņām, kuri palīdzēja man izdzīvot.