Žagars tapis par ražošanas komisāru, tas nu ir skaidrs. Taču, vai daudziem gleznotājiem pagātnē viņu darbu tapšanas periodā ir bijis tā sauktais "Žagara pieprasījums"? Taču tagad tā ir ne tikai interesi izraisoša, audzinnoša, bet arī mākslas virzoša vērtība. Kāpēc Vācijā maksā rakstniekiem arī par darbiem, kurus faktiski ieliek plauktos? Tāpēc, ka tā ir virzība, attīstība, kultūras klātbūtnes nepieciešamība, kuras vērtības uzpeld arī pēc laika, uz tām attīstās nākošās paaudzes. Žagara kultūrai un mākslai piešķirtās naudas atražošana, īpaši dažādos sabiedrības krīzes periodos, nav nekas svešs, tā saknes meklējamas proletkultā un sociālistiskajā reālismā, tā ir sabiedrības "pakaļas pagriešana" pret mākslinieku un viņa iekšējo pasauli.